Populāri un būtiski jautājumi

Liekas, ka starp daudziem citiem jautājumiem, ir daži tādi īpaši būtiski jeb populāri, uz kuriem it kā vajadzētu būt kaut kādai atbildei vai attieksmei priekš sevis definētai. Šie jautājumi, jeb drīzāk, atbildes uz šiem jautājumiem, iedala cilvēkus tādās kā grupās vai klasēs.

Piemēram, viens no šādiem jautājumiem ir "vai es ticu Dievam?". Ir cilvēki, kas pārliecinoši saka, kā, jā, viņi tic (kristieši), kā arī cilvēki, kas pārliecinoši saka, ka, nē, viņi netic (ateisti), kā arī cilvēki, kas domā, ka "kaut kas tāds pārāks" varētu būt, kā arī cilvēki, kas par to vispār nedomā vienaldzības dēļ, vai tādēļ, ka viennozīmīga un pierādāma atbilde uz šo jautājumu tāpat nav iegūstama (agnostiķi).

Vēl viens tāds populārs jautājums ir par pacifismu. Ir cilvēki, kas ir pārliecināti pacifisti, ir cilvēki, kas ir pārliecināti karotāji, kā arī ir cilvēki, kas atzīst, ka reizēm tomēr ir nepieciešams kādu novākt.

Arī jautājums par attieksmi pret Microsoft ir (vai vismaz bija) diezgan populārs. Liekas, ka katram ir kāda attieksme pret to. Ir tādi, kas ienīst un nelieto MS, ir tādi, kas ienīst, bet tomēr lieto, ir tādi, kas fano par MS, ir tādi, kam vienalga, ko lieto, ka tik strādā.

Liekas, ka katram ir arī kāda attieksme pret homoseksuālismu. Arī šai jautājumā ir ekstrēmi un vairākas vidējās variācijas.

Tad vēl arī jautājums, kuru es nezinu, kā noformulēt, bet cilvēkiem ir dažādi viedokļi par to, kā viņi pieņem to, kas ir patiesība un kas nav. Piemēram, ir relatīvisti, kas uzskata, ka tāda objektīvā patiesība nemaz nav iespējama, jo patiesība ir atkarīga no dažādiem blakus aspektiem un perspektīvām. Tādējādi, par vienu un to pašu jautājumu var būt dažādas diametrāli pretējas patiesības. No otras puses, ir objektīvisti, kas uzskata, ka objektīva patiesība ir iespējama. Ir cilvēki, kas par patiesību pieņem tikai zinātniski apstiprinātu, izmērāmu patiesību. Un ir cilvēki, kas par patiesību pieņem arī savu intuīciju un sajūtas. Vārdu sakot, kāda ir mana attieksme pret to, kas ir patiess? Vai patiesība ir subjektīva, relatīva, objektīva vai absolūta?

Vēl kāds populārs jautājums, kas gan attiecas tikai uz vienu cilvēku klasi - uz pilnīgiem nedzērājiem ir absolūtas alkohola nelietošasnas iemesls? Iemesli ir dažādi, bet šķiet, katram ir atbilde uz šo jautājumu.

Uz dažiem no šiem jautājumiem man ir priekš sevis definēta vairāk vai mazāk konkrēta atbilde, bet uz dažiem tomēr nav, bet tomēr būtu labi zināt, kurai cilvēku klasei es piederu un kāda ir mana attieksme utt.
Bet šobrīd es par konkrētām atbildēm vēl nedomāju, es domāju par jautājumiem. Kādi vēl ir tie būtiskie vai populārie jautājumi, uz kuriem man vajadzētu vismaz sev atbildēt?

Šobrīd tas populāro jautājumu sarakstiņš ir šitāds:

• vai es ticu Dievam?
• vai esmu pacifiste?
• kāda ir mana attieksme pret Microsoft?
• kāda ir mana attieksme pret homoseksuālismu?
• kā novērtēt to, kas ir patiesība un kas nav?
• kāpēc es nelietoju alkoholu?

Varbūt ne tik būtisks un populārs jautājums, tomēr, lai saraksts izskatītos garāks, pievienoju vēl vienu jautājumu:

• vai eksistē ārpuszemes civilizācija?
  

Hmmm, hmmm, nez kādi vēl tādi būtiskie un populārie jautājumi ir, uz kuriem katram ir kāda atbilde un attieksme?

nenospēlēju varoni

Šodien ap 15:00 pa ceļam no Meža ielas uz tramvaja pieturu Grīna bulvārī redzēju kādu nelaimīgo upuri un zagli spēlējam ķērājus. Zaglis kliedzot "ja nečivo ņevzjal" joza ko kājas nes. Viņu kājas nesa ātrāk kā kādu jaunekli, kuram viņš acīmredzot bija kaut ko nospēris.
Šādu skatu šai vietā novēroju jau otro reizi. Iepriekšējā reizē pirms vairākiem mēnešiem zaglim dzinās pakaļ divi skrējēji, bet arī toreiz zaglis izrādījās ātrāks.
Kamēr noskatījos šai pakaļdzīšanās ainā, pienāca arī mans 4.tramvajs. Nākamajā pieturā (Uzvaras bulvāris) iekāpa un man aiz muguras nosēdās kāds aizelsies vīrietis. Atskatījos - bāc, tas pats zaglis, nosvīdis, sarkans un gluži bez elpas. Tā kā viņš man elsa mugurā un ar rokām atspiedās pret mana sēdekļa atzveltni, es pārsēdos un varēju no ērtas pozīcijas blenzt uz viņu. Pēc brīža viņš izvilka savu laupījumu un apskatīja ieguvumu - ādas maks ar 10Ls, kaut kādu ārzemju naudas zīmi un vēl kaut kādu papīru. Šai brīdī man bija lieliska iespēja piecelties un izraut maku no viņa rokām vai vismaz pateikt viņam kaut ko. Nevarēju izdomāt, ko lai dara. Domāju, ja tur būtu arī kaut kādi dokumenti, tad palūgtu, lai viņš vismaz tos atdod. 10Ls arī nelikās pārāk liela summa, lai tās dēļ tēloti varoni. Bez tam, zaglis neizskatījās gluži pēc cilvēka - drīzāk pēc mežonīga zvēra un katrā ziņā stiprāka par mani. Tagad atkal lielas, ka vajadzēja kaut ko darīt, bet tai brīdī tomēr noraustījos un nobremzēju.
Gan viņš, gan es izkāpām Grēcinieku ielas pieturā. Lai gan man vajadzēja iet uz pretējo pusi, kādu laiku pagāju viņam pakaļ pa 11.novembra krastmalu. Viņš piestāja pie vairākām mašīnām un ielūkojās tajās iekšā. Apstaigāja arī stāvvietas. Laikam nevienā no mašīnām neko noderīgu neieraudzīja. Bet katrā ziņā viņš to visu darīja droši un pat uzkrītoši. Neviens cits bez manis viņam nekādu uzmanību nepievērsa. Apsvēru iespēju zvanīt policijai. Tomēr arī to nobremzēju. Vēl pastāvēju un noskatījos, kā viņš ložņādams gar automašīnām nozūd starp ēkām, un devos savās darīšanās.
Tagad domāju, ko vajadzēja un kā vajadzēja, bet ko tu bremzei padarīsi. Un varbūt šai gadījumā arī labāk bija nobremzēt, kas zin. Bet tomēr stulbi kaut kā. Varoni nenospēlēju.